Publiska uzstāšanās
06.10.2015


Sagatavoja psiholoģe Lilita Briška


Mūsdienās arvien biežāk ikdienā ir jāuzstājas ar dažādām prezentācijām – skolā jāizstāv projekti, augstskolās kursa un noslēguma darbi, darba vietās jāvada sanāksmes un jāiepazīstina kolēģi ar jaunumiem vai publiski jāveic atskaites par savu darbu. Šādas uzstāšanās nereti pavada stress, satraukums vai pat bailes no auditorijas, bailes no vērtējuma vai iespējamās neveiksmes. Kā tad prezentāciju izveidot pēc iespējas veiksmīgāku?

Tikai daži mums ir piedzimuši kā veiksmīgi oratori un ir jāatzīst, ka ne vienmēr tie, kas ikdienā spēj uzturēt un vadīt sarunas, būs veiksminieki arī uzstājoties publiski. Prasmi publiski uzstāties var trenēt un attīstīt. Viens no svarīgajiem priekšnoteikumiem, ir skaidri izprast mērķi – ko mēs vēlamies ar savu uzrunu pateikt. Tas liks pašam runātājam justies drošāk, radīs pārliecību par to, ko gribam auditorijai vēstīt. Nozīmīgi iepriekš zināt arī auditorijas raksturojošos parametrus – klausītāju daudzumu, profesiju, izglītības līmeni, iepriekšējo informētību par konkrēto tēmu. Tas ļautu mums pievērst uzmanību niansēm mūsu prezentācijā.

Ir svarīgi savu uzstāšanos pārdomāt un nevajadzētu paļauties vienīgi uz savas personības neatvairāmību un cerēt, ka saruna noritēs pati par sevi. Svarīgi ir sagatavoties sarunai – pārdomāt svarīgāko un būtiskāko. Saskarsmes psihologi atklāj, ka ārkārtīgi nozīmīgs ir pirmais un pēdējais teikums – tas ir saistīts ar pirmā iespaida rašanos un paliekošiem priekšstatiem cilvēku psihē. Uzstāšanos var traucēt:

  • Monotona, neizteiksmīga balss;
  • Nervozi ieradumi – dīdīšanās, šūpošanās, soļošana, pildspalvas virpināšana, apģērba raustīšana vai kārtošana, u.c.;
  • Enerģiska žestikulēšana, žestu stereotipiska atkārtošanās;
  • Pārāk gara vai pārāk ātra runāšana;
  • Nevajadzīgu iestarpinājumu lietošana (ē-ē, mmmm, hm, u.c.);
  • Bieža atkārtošanās;
  • Lēns uzstāšanās temps;
  • Sejas neizteiksmīgums, emocionalitātes trūkums, acu kontakta neveidošana ar auditoriju (skatīšanās griestos, grīdā, tālumā);
  • Augstprātīga, pārāk viszinoša  izturēšanās.


Nebūtu vēlams uzstāšanās runu iemācīties no galvas  - ir vēlams veidot brīvu stāstījumu, uzsvērt vai izcelt būtisko, ilustrēt ar piemēriem. Tāpat klausītājiem daudz grūtāk uztvert no lapas lasītu tekstu, jo runātājam tādā brīdī ir sarežģītāk reaģēt uz auditorijas noskaņojumu un teksta lasīšana var liecināt par nepārliecinātību par savām zināšanām. Vajadzētu padomāt arī par „valodas kvalitāti” – izvairīties no žargonvārdiem vai sarežģītiem, auditorijai nepiemērotiem jēdzieniem, pārdomāt joku vai humoru izmantošanu runas laikā.

Nevajadzētu likt uzsvaru un pārspīlēt ar apģērbu, taču pārdomāt apģērba piemērotību un atbilstību konkrētajai auditorijai.

Ja tomēr doma par publisko uzstāšanos jūs izteikti biedē, tad vislabākais ieteikums sasniegt daudz veiksmīgākus rezultātus ir kvalitatīti pārdomāt savu prezentāciju, to sagatavot un iepriekš izmēģināt „neitrālā teritorijā” – pie spoguļa, radinieku priekšā, runu ierakstīt vai nofilmēt. Iepriekšējais mēģinājums ļaus izvairīties no būtiskām kļūdām un ļaus justies daudz pārliecinātākiem.

Labvēlīga attieksme un acu kontakts ar auditoriju, vēlme pastāstīt to ko jūs labi pārziniet un jūsu pārliecība ļaus parādīt labākās prasmes kuras  jums piemīt.

Publiskas uzstāšanās prasmes ir iespējams uzlabot un pilnveidot. Katrs var kļūt par aizraujošu un interesantu oratoru.




      Atpakaļ